Lewis & Short

rŭgĭo, īre, v. n.,

  1. I. to roar, as a lion, Spart. Get. 5; Vulg. Psa. 21, 13; Auct. Carm. Philom. 49; to bray, as an ass, Amm. 27, 3, 1: onager, Vulg. Job, 6, 5: quasi ursi, id. Isa. 59, 11.
  2. II. Transf., to rumble: rugientem saturare ventrem, Hier. Ep. 52, 2, § 6.
  3. III. To call aloud, Vulg. Psa. 37, 9; id. Jer. 25, 30.