Lewis & Short

dis-sĭlĭo, ŭi, 4, v. n. [salio], to leap or burst asunder, to fly apart.

  1. I. Lit. (poet. and in post-Aug. prose): duo de concursu corpora lata si cita dissiliant, Lucr. 1, 385; cf. id. 1, 391; 2, 87: dissiliunt ferventi saxa vapore, id. 1, 491; so, silex igni, Plin. 36, 18, 29, § 135; cf.: mucro ictu dissiluit, Verg. A. 12, 740: aera (sc. frigore), id. G. 3, 363: uva pressa pede, Ov. Tr. 4, 6, 20: haec loca vi quondam et vasta convolsa ruina Dissiluisse ferunt, Verg. A. 3, 416; Sil. 5, 616: omne solum, Ov. M. 2, 260: lamina, id. ib. 5, 173; 12, 488 al.: boves degustatā bupresti, burst open, = dirumpere, Plin. 22, 22, 36, § 78; id. 29, 4, 27, § 89: risu, Sen. Ep. 113 fin.: (vox) ubi Dissiluit semel in multas, has broken up into many, Lucr. 4, 605 (preceded by: partis in cunctas dividitur vox).
    1. B. To leap: in Jordanem, Vulg. 1 Macc. 9, 48.
  2. II. Trop.: gratia fratrum geminorum dissiluit, was dissolved, Hor. Ep. 1, 18, 42.