Lewis & Short

infractĭo, ōnis, f. [infringo],

1. I. a breaking to pieces, Prisc. 1282 P.
2. II. Trop., a weakening: infractio et demissio animi, despondency, Cic. Tusc. 3, 7, 14.

• ...
• informo
• infŏro
• infŏro
• infortūnātus
• infortūnĭtas
• infortūnĭum
• infossĭo
• infossus
• infrā
• infractĭo
• infractus
• infractus
• infraeno
• infrāfŏrānus
• infrăgĭlis
• infrĕmo
• infrēnātĭo
• infraenātĭo
• infrēnātus
• infraenātus
• infrēnātus
• ...