Lewis & Short

dēsōlātĭo, ōnis, f. [desolo], a desolating, desolation (eccl. Lat.).

  1. I. Abstr.: in sua desolatione, Vulg. Baruch, 4, 33; Salv. Gub. Dei, 6, p. 214: templi, Hilar. in Psa. 58, 7 al.
  2. II. Concr., a desert, Vulg. Jer. 7, 34; id. 44, 22.